“Romeo un Džuljeta” latviešu teātrī pirmo reizi iestudēta 19.gadsmita nogalē – 1898.gadā ar nosaukumu “Romeo un Jūlija”. Visinteresantākais laikam ir tas, ka Romeo tēloja Pēteris Ozoliņš, viens no pirmajiem profesionālajiem aktieriem latviešu teātrī, bet tad, kad viņš tēloja Romeo, viņam bija jau 40 gadi.
1953.gadā Eduards Smiļģis atkārtoti iestudē šo Šekspīra traģēdiju ar Dailes teātra Otrajā studijā izaugušajiem jaunajiem spēkiem – Viju Artmani, Hariju Liepiņu, Edvardu Pāvulu, Valentīnu Skulmi. Šajā izrādē Smiļģis pilnībā īsteno savu uzskatu: “Skatuves mākslai šodien nepieciešami trīs pamatelementi. Pirmais no tiem – skaidrība, visu darbības līniju nepārprotama atklāsme, loģiski pakļaujot tās galvenajai domai, lugas un izrādes kodolam: šīs līnijas jāizcērt asi un taisni kā stigas mežā. Otrais pamatelements – vienkāršība. Cik bieži mēs runājam par vienkāršību uz skatuves, un cik bieži šo jēdzienu pārprot: vienkāršību nevar identificēt ar kaut ko pelēku, trūcīgu, garlaicīgu. …
