Pēc Otrā pasaules kara Latvijā atteicās no nacionālās apkārtnes izpētes tradīcijām skolu praksē, jo uzskatīja tās par kaitīgām. Protestējot pret avantūristisko vienlaidus meliorāciju un lauksaimniecības ķimizāciju kā reālu draudu dabas un kultūrvēsturisko pieminekļu iznīcināšanai, tika izveidota aizsargājamo teritoriju un dabas pieminekļu uzskaites un aizsardzības sistēma. Lai to radītu, visā republikā 70.gados izvērsa plašu aizsargājamo dabas objektu uzskaiti, kurā piedalījās arī augstskolu studenti.
70.gados skolās izteikti aktivizējās tuvākas un tālākas apkārtnes iepazīšana, braucot ekskursijās vai ejot pārgājienos. Ekskursijas, kuras tika organizētas divu vai trīs dienu garumā, parasti bija kompleksas – tajās ietilpa gan dažādu dabas objektu, gan muzeju apskate. Naudas līdzekļus ekskursijām skolēni nopelnīja arī rudenī, piedaloties kolhozu izaudzētās ražas novākšanas darbos.
…
