Ikdienā mēs katrs lietojam daudz dažādu zīmju un simbolu. Mēs tos izrunājam vai parādam, bieži pat nepadomājot par tā jēgu dziļāk. Daudzi simboli ir kļuvuši paši par sevi saprotami, piemēram, sirds ir mīlestības simbols, balts balodis simbolizē mieru, saule – gaismu, siltumu un uguni. Ar sevišķi spēcīgi izteiktu simbolisku nozīmi ir krāsas – parasti tās apzīmē noteiktas idejas, priekšstatus.
Savukārt apzināti simbolus izmanto rakstnieki un dzejnieki. Nereti nākas uzmanīgi analizēt un pētīt daiļdarbus, lai šos simbolus atklātu.
Lai gan oficiāli simbolika datējas ar 19. gadsimtu, man šķiet, ka jau antīkās literatūras rakstniekiem bija zināmas zīmes un simboli, kas ietvēra sevī vairāk informācijas nekā tiešo vārda vai lietas nozīmi.
Simbolisms kā galveno uzdevumu sev izvirza pašu mākslu – galvenais nav saturs vai sižets, bet skaņas, vārdu spēles, daļēji apslēptas domas, mājieni, nojausmas.…
