Ezeriņa noveles „Zvanītājs” galvenā tēma ir cilvēku kaislīgā mīlestība pret savu darbu, kas kļūst par dzīves jēgu. Krišs Krustdēls guva baudu no sava sarežģītā darba, viņš bija tajā iemīlējies. „Piere bija sviedros, rokas atlauztas, un viss viņš līdz galam samocīts, nevarīgs, vārgs, bet laimīga gaisma vaigā.” Diemžēl tieši šī mīlestība pret savu darbu vēlāk kļuva par iemeslu viņa traģiskajiem pārdzīvojumiem. Ezeriņš atklāj dzīves traģiskumu, kad cilvēkam tiek atņemta viņa iemīļotais darbs, viņa aicinājums. Šķiroties no savas kaisles, cilvēks šķiras arī no dzīves jēgas, jo nespēj izpaust sevi bez sava darba. …
