Ir daudz latviešu rakstnieku, un arī dzejnieku, kuri savas dzīves gaitas turpināja tālumā no savas dzimtenes – Latvijas. Tie ir M. Zīverts, Strēlerte, Andrejs un Anšlavs Eglīši, J. Klīdzējs u.c. Atrodoties svešumā, gan rakstnieki, gan arī dzejnieku nespēj aizmirst savu tēviju. Tas manāms arī rakstnieku, dzejnieku darbos, kur ilgas pēc mājām ir izteikti spēcīgas, darbi ir vairāk patriotiski nekāto citu autoru darbi, kurus rakstot atradušies dzimtenē un kuri nebija spiesti pamest un dzīvot ārpus Latvijas svešumā. Šādi darbi, kuros izteiktas ilgas pēc mājām ir Strēlertes „Mēness upe”, „Lietus lāse”, Klīdzeja „Es un tu”, Anšlava Eglīša „Kantāte Tēvijai”.
Rakstniekiem ir divas svarīgas lietas, kas apvienojas vienā – māte un dzimtene. Dzimtenei tiek piedēvētas mātes īpašības. Un tai ir liela loma viņu dzīvē. Autori savos darbos cenšas atklāt savas emocijas gan pašā tekstā – vārdos, gan arī zemtekstā, kas ir jāsaprot un jāizanalizē pašam. …
