Abi režīmi tika tendēti uz to, ka Latvija, vienā gadījumā jāpārkrievo, otrā jāpārvāco, tātad okupantiem jāievieš sava ideoloģija.Kopīgā „sarkanajā” un „brūnajā” režīmā, manuprāt, ir daudz vairāk nekā atšķirīgā. Lielākā atšķirība ir tā, ka „brūnais” režīms netika līdz galam īstenots. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada sākās latviešu valodas izspiešana no sanāksmēm, apspriedēm, sapulcēm, kā arī no lietvedības, pat ikdienas. It īpaši stingri krievu valodu apgūšanu uzspieda tiem latviešu jauniešiem, kam bija jāiet dienēt PSRS bruņotos spēkos. Padomju militārajā likumā, ko pieņēma 1967. gada oktobrī, skaidri saredzama padomju vadītāju cerība pataisīt armiju par galveno jaunatnes pārkrievošanas līdzekli. Sakarā ar ilgo dienestu( 2 vai 3 gadi) visu tautību iesauktie tika izrauti no savas nacionālās vides. Patstāvīgā krievu valodas lietošana, kā arī politiskā indoktrinācija- viss vērsts uz to, lai pēc iespējas dziļāk mainītu jauna cilvēka nacionālo pašapziņu un pasaules uztveri. Skolas ieviesa obligātas krievu valodas stundas. Latvijas augstskolās ar katru gadu palielināja krievu plūsmu. Daudzās specialitātes vairākus gadus pēc kārtas nepieņēma latviešu plūsmās. Īpaši Politehniskajā institūtā. Civilās aviācijas inženieru institūtā- viss pilnīgi notika krievu valodā.
