Audzināšanas pamatus Senajā Ķīnā izstrādāja Konfūcijs (551 – 479 p.m.ē.). Vienā no viņa tekstiem izteikta doma, ka daba ir debesu dāvana; paklausība dabai ir pienākums; tā nodrošināšana vajadzīgajā līmenī ir mācīšana un audzināšana. Audzināšanas mērķis ir paklausība. Proti, pienākums viņa izpratnē bija esošās kārtības uzturēšana bez kādām izmaiņām. Tāpēc audzināšanas mērķis bija nevis personības attīstība, bet individualitātes apspiešana; nevis sociālā progresa veicināšana, bet pastāvošās sabiedrības kārtības nostiprināšana un nemainīgums. Izglītības uzdevums bija atkārtot bijušo, likt atsevišķam cilvēkam pieņemt iepriekšējo paaudžu sadzīves kārtību, lai viņš paliktu tai uzticīgs, neatkāptos no tās un arī neapsteigtu to.
Šīs metodes ir ļoti radniecīgas tām, kurām mūsdienās dots apzīmējums „autoritārisms”. Autoritāro valstu režīmi joprojām izmanto dogmatismu izglītībā un audzināšanā, lai veidotu jaunās paaudzes uzskatus un uzvedības paradumus atbilstoši valsts politikai.…
