Starp klasiskās politikas konceptiem, kuri tika izmantoti tālaika politiskajā un sociālajā diskursā, pilsoniskā sabiedrība iespējams ir viena no sfērām, ka pēdējās dekādēs ir atdzimusi visdramatiskāk. Termins “pilsoniskā sabiedrība” ir ticis pārveidots un mainīts daudzu politisko filosofu uzskatos, kulmināciju sasniedzot Hēgeļa neapstrīdamajā pilsoniskās sabiedrības termina izstrādē un pilnīgajā Marksa kritikā. Pēc ilga starpposma pilsoniskās sabiedrības koncepts atgriezās ar “atmaksu”, pieprasot jauno leģimitāti un gāžot diktatoriskos režīmus Latīņamerikā, Dienvideiropā, Austrumāzijā un pēdējā laikā arī lielākajā daļā Rietumu un centrālajā Eiropā.
Piešķirot pilsoniskās sabiedrības attīstībai gan vēsturisko, gan socioloģisko aspektu, norāda uz šīs kategorijas sarežģītību, tādējādi atjaunojot tās analītisko un izskaidrojošo spēku. Šeit var minēt trīs galvenos fenomenus, kas palīdz to definēt: sapratne par sabiedrību; kapitālistiski sociālo attiecību parādīšanās un jaunā modernā kolektīvā faktora rašanās.
Divu atšķirīgu jēdzienu mijiedarbība: pilsoniskā sabiedrība un ideja par sabiedrību
Eiropā vārds “sabiedrība” vēl arī 17.gs otrajā pusē asociējās ar vietējiem priekšstatiem par biedriskumu vai brālību. Tā gadsimta laikā tādi domātāji kā Hobs un Loks sāka pielietot šo terminu zinātniskā līmenī, bet no otras puses, viņu pašu darbos “sabiedrība” galvenokārt tika skatīts kā vārds, brīvs no jebkādām teorētiskām un analītiskām pretenzijām. 18.gs. šis koncepts ieņēma jaunu dimensiju tādu domātāju darbos kā Fergusons, Monteskjē, Hjūms, Ruso un Smits. Viņi ieviesa jēdzienu “pilsoniskā sabiedrība” pamatojoties uz viņu filosofiskajiem avotiem.…
