Animisms, pagānisms, sajūtas, uztvere, dvēsele – visi šie vārdi iederas pie jēdziena estētiskais pārdzīvojums, mans estētiskais pārdzīvojums. Es, protams, varētu iekļaut arī vārdus – māksla, mūzika, daba – kas, manuprāt, arī iederas pie mana estētiskā pārdzīvojuma. Tā es varētu iedalīt vēl sīkāk un sīkāk, bet es runāšu par estētisko pārdzīvojumu nedaudz plašāk.
Cilvēki senos laikos vairāk dzīvoja saskaņā ar dabu, pat bieži bija atkarīgi no tās. Neskatoties uz grūtajiem, reizēm pat skarbajiem dzīves apstākļiem, viņi mācēja saskatīt skaistumu savā apkārtnē. Cilvēki mācēja priecāties par katru puķīti, katru zāles stiebriņu vai kociņu. Cilvēki piešķīra lietām animu – dvēseli. Tā arī radās „animisms” – ticība, ka it visam dzīvam vai nedzīvam piemīt dvēsele vai gars. Cilvēki bija pārliecināti, ka sava otrais „es” dzīvību var pamest, bet dvēselē gan, nē. …
