Uzsākot savu patstāvīgu domu ceļu, veidojas jautājumi un nepieciešamība uz tiem atbildēt, izzūdot naivumam pret apkārtējo pasauli, process kļūst aizvien sarežģītāks, aizņem lielāku daļu individuālā prāta attīstības. Rodas nepieciešamība attaisnot savu eksistenci, piepildīt to ar jēgu, kas stimulē uz mērķtiecīgu darbību, virzītu kustību.
„Vissaltākais ir pirms lēkta / Palikt ar sevi vienu,” liriskais „Es” saprot, ka patiesās jūtas var izkristalizēties tikai esot pašam, izprotot savu būtību un esamību, lai arī tāda atklāsme nāk caur dziļu pārdzīvojumu, asociācijās ar dabas norisēm. Knuta Skujenieka tēls ir vienpatis, intraverts indivīds ar emocionālu, kritisku pasaules uztveri, kas skaudrāk un smeldzīgāk tēlo realitāti, tās neviennozīmību un uztveres kļūdu iespējamību. …
