Jēdziens pašvērtējums.
Jēdzienu pašvērtējums lieto psiholoģijā un aplūko kā Es – koncepcijas pamat komponentu, kas raksturo gan cilvēku apmierinātību ar sevi kopumā, gan arī ar savām spējām, īpašībām un sekmēm dažādos darbības veidos.[Psiholoģijas vārdnīca. Rīga, 1999. -157. lpp.]
Pašvērtējumu un tā nozīmīgumu mācību procesā atzīmējuši vairāki autori {B. Anaņjevs, L. Božoviča, V. Reņģe, A. Špona, I. Kons, K. Rodžers, A. Zaharova u.c.}, galvenokārt uzsverot tā nozīmi pašregulācijā. Psiholoģijas vēsturē tiek minēti pētījumi, kas atklāj cilvēka pašvērtējuma procesa rezultātus un mehānismus.
Viesturs Reņģe šo psiholoģisko īpašību, kuru cilvēks pakāpeniski iegūst savas dzīves gaitā, mijiedarbībā ar citiem cilvēkiem, definē kā savu spēju, īpašību vērtējumu, attiecībā pret kādu atskaites sistēmu. Mēs sevi vērtējam , salīdzinot ar kaut ko, salīdzinot ar citiem. Tāpēc mūsu pašvērtējums ir lielā mērā atkarīgs no tā, ar ko mēs sevi salīdzinām, un lielākoties ir subjektīvs. Subjektīvs, nozīmē to, ka tā cilvēks domā pats par sevi, par savām spējām, zināšanām, rakstura īpašībām. [Reņģe V., Personības psiholoģija, Zvaigzne, 2000 ]…
