Viņai bija sapnis. Ne jau tāds īstens, nē, viņa nesapņoja par tikšanos ar Bredu Pitu vai par milzīgu māju un piecpadsmit limuzīniem, viņai bija tāds mazs, maziņš sapnītis. Nožēlojams, viņa pati teica, bet citāda viņai nebija. Viņa sapņoja aizbēgt no dzīves.
-Pašnāvību?- Šķita, ka Karlas acis tūlīt izlēks no orbītām. –Tu traka, vai?
-Nē taču,- Rūta sāka kļūt nepacietīga. -Es negribu mirt, es gribu tikai aizbēgt no dzīves. Vai tiešām to ir tik grūti apjēgt?
…
