Tēls pašraksturojumā
Viņa apzinājās, ka nespētu būt tāda pati kā Laura. Mātei teica, ka „jau labi pasen ir pilngadīga”. Par sevi teica, kad apsprieda zilu velvetona kleitu: „Man arī darbā jāizskatās pēc cilvēka. Mūžīgi jāapgrozās ļaudīs.” Pasaule pret viņu ir netaisnīga, jo „viņā iedzimis tas necilākais. Mazais augums, apaļīgums, ko negantākas mēles drīz varēs dēvēt par tuklumu, tuvredzība. Acenes īso deguntiņu padarīja vēl strupāku, gandrīz komisku”. Prot aizstāvēt savu viedokli, piemēram, sarunā ar māti, kad kārtējo reizi pārrodas mājās vēlu: „Savu iztiku es nopelnu godīgi, gan ar šitiem pašiem manikirētājiem nagiem, kas mūžīgi ir tavs (Alvīnes) piedauzības akmens. No rakstāmmašīnas klapēšanas, tici, arī man dažreiz lauž krustus, taču tulznas...Kā nav, tā nav. Tomēr darbā neviens mani par baltroci nesauc, savu es padaru...” Viņa sev nepatīk: „Es izskatos pēc sivēnmātes ar pogu divrindu pupiem!” Ciniķe aizsardzības nolūkos.…
