Pastāv divas realitātes, pirmā – ir bāzēta uz pieredzi, tas lietas kuras mēs jau zinām, ir mūsu pieredzes produkts; otrā realitāte – vienošanās realitāte, lietas kurus mēs uzskatam par reāliem ir reāli tikai tāpēc, jo mums pateica , ka viņi ir reāli.
Vispār, katram apgalvojumam ir jābūt loģisks pamatojums, kā arī empīriskais. Sākumā tas var būt pieņēmums, bet viņu ir jāpierada. Tādā veidā, zinātnieki pieņem un apzina lietu realitāti, par kuriem viņiem nav pieredzes. Viņi piekrīt tam, vienojās. Zinātniekiem ir speciāli standarti, pēc kurām var spriest par lietu realitāti. Lai atnāktu pie tā, kā lietas ir reālas, zinātne piedāvā atnākt pie tā, caur savu pieredzi. Tā piedāvā paņēmienu , kā atnākt pie interesējoša jautājuma būtības. Epistemoloģija – tas ir zinātne, par zināšanu.; metodoloģija – rādās no epistemoloģijas, zinātne par to kā atrast.
Ikvienam cilvēkam piemīt dabīga ziņkārība. Mēs cenšamies saprast un paredzēt kas tad būs nākotnē? Kas tad notiks? Risināšot šo uzdevumu, mēs meklējam atbildes ejot nejaušības un iespējas ceļā. Sākumā mēs apzināmies, kā notikumi kuri mūs gaida nākotnē, šā vai tā viņiem ir kāds iemesls, un tas iemesls vai cēlonis ir paslēpts jau eksistējošās notikumos. Cilvēki apzinās , ka iespējams dažas lietas dabā notiek biežāk, kad rašanas cēloņa nav, bet ne vienmēr.…
