Jau divpadsmitais rudens rit,
Bet tos vienpadsmit man nepārstāt,
Domāt, atcerēties, stāstīt,
Par to, kā bija draugam klāstīt.
Pirmais ir pavisam tumsā tīts,
Par daudz’i gadu ir pagājuši.
Arī otrais, trešais jau vairs prātā nav,
Vai laiks tik ļoti zūd atmiņās?
