-
Mana socioloģija
Arī turpmāk gan strādājot, gan arī studējot socializācijas process, protams, nezuda, veidojās gan bāziskas sociāli ekonomiskās institucionalizācijas stadijas, gan garīgās un sociāli ekonomiskas institucionalizācijas stadijas.
Autore secinājusi, ka autores sociālā attīstība atbilst E.Eriksona psihosociālās attīstības teorijai, vismaz līdz šim brīdim, kas ir jauns pieaugušais, ko pilnība raksturo sevis identificēšana ar citiem, bailes no vientulības un izolācijas. Tāpat arī iepriekšējie pusaudža un skolas vecuma posmi, atbilstoši autores socializācijai, gan saistībā ar pieredzes un izaicinājumu meklēšanu, gan arī fokusēšanos uz sasniegumiem.
…
Ikviena cilvēka, arī arī autores ikdienu var analizēt socioloģiski. Katru rītu, atverot acis un pieceļoties ir apziņa par darāmo darbu kopumu apzinos, ir apziņa ka rīkoties. jārīkojas. Jau no agras bērnības arī autore ir socializējusies ar sev apkārt esošo pasauli un apguvusi tās vērtības un normas, Pirmās socioloģijas mācības ir nākušas no vecākiem, kuri bija pirmie socializētāji, iemācīja runāt, apgūt zīmes, simbolus, lietas, ko drīkst darīt, ko savukārt – ne, respektīvi – pirmslomu stadija. Vecāki kas audzināja autori atbilstoši mantotajam sociālajam statusam – sievietei. Mācības būt sievišķīgai, kārtīgai, mīļai, ne dauzoņai kā zēni, tomēr zēnisko velnēnu apslēpt daļēji arī neizdevās, jo piemājas pagalma vienīgie rotaļu biedri bija puikas, respektīvi, kas arī atstāja savas socioloģiskās sliedes, autore kļuva savā ziņā diezgan bezbailīga, izveidojās rakstura iezīmes, kā piemēram spēja par sevi pastāvēt, meitenīgais raudulīgums autorei nav raksturīgi. Audzināja kā labu cilvēku, ar vērtībām, apziņu pret pienākumiem, cieņu un mācīja mīlēt, gan sevi, gan citus, gan apkārtējo labo.
