-
Regīnas Ezeras trīs zooloģisko noveļu analīze
New
Zooloģisko noveļu īpatnība ir tā, ka dzīvnieks tajās nav tikai dekoratīvs papildinājums sižetam. Tas nav vienkārši suns, pele, žurka, hiēna vai zilonis, kas parādās stāstā, lai padarītu to interesantāku. Dzīvnieka tēls kļūst par vienu no galvenajiem instrumentiem cilvēka psiholoģijas izpētē. Dažkārt dzīvniekam tiek piešķirtas cilvēciskas īpašības, bet citos gadījumos cilvēks pakāpeniski atklāj sevī kaut ko dzīvniecisku. Šādā veidā tiek izjaukta ierastā hierarhija, kurā cilvēks automātiski tiek uzskatīts par augstāku, saprātīgāku un morāli pilnīgāku būtni. Regīnas Ezeras noveles liek jautāt, vai cilvēks tiešām vienmēr ir cilvēcīgāks par dzīvnieku un vai saprāts pats par sevi garantē morāli labāku rīcību.
Analīzei izvēlētās noveles “Žurka”, “Hiēna” un “Zilonis” šo jautājumu risina dažādos veidos. “Žurkā” īpaši nozīmīga kļūst cilvēka deformētā realitātes uztvere, bailes un zemapziņas darbība, kas pārvērš dzīvnieku par daudz lielāku psiholoģisku spēku, nekā tas ir objektīvajā realitātē. “Hiēnā” robeža starp cilvēku un dzīvnieku tiek gandrīz pilnīgi nojaukta, jo cilvēka apslēptās īpašības iegūst konkrētu dzīvnieka veidolu un fantastiska pārvērtība kļūst par iespēju ieraudzīt cilvēka būtības tumšāko daļu.…
Šajā darbā plaši analizētas trīs Regīnas Ezeras zooloģiskās noveles — “Žurka”, “Hiēna” un “Zilonis” —, pievēršoties cilvēka un dzīvnieka pasaules savstarpējai saplūsmei, dzīvnieku simboliskajai nozīmei, cilvēka zemapziņai, agresijai, bailēm, vainas izjūtai, egoismam, vardarbībai un atbildībai par citu dzīvu būtņu likteni. Darba mērķis ir parādīt, ka rakstniece dzīvniekus neizmanto tikai kā interesantus literārus tēlus, bet ar to palīdzību analizē pašu cilvēku, apšauba cilvēka pašpasludināto pārākumu pār dabu un atklāj, cik cieši cilvēkā savijas saprāts, instinkts, līdzjūtība, nežēlība un neapzinātās dziņas.













