20.gadsimta pēdējā desmitgadē un 21. gadsimta sākumā pedagoģiskā doma Latvijā aktīvi un mērķtiecīgi vērsta uz pastiprinātu teorijas izpēti un prakses bagātināšanu par personības humānu attieksmju veidošanos pret sevi un sabiedrību, darbu un kultūru, pret dabu un valsti. Pārveidojas arī audzināšanas būtības izpratne. Demokrātiskās sabiedrības mērķis ir – atzīt cilvēku kā augstāko vērtību un nodrošināt ikvienam cilvēciskā potenciāla realizēšanos. Šim mērķim pakļaujama arī audzināšana.
Audzināšana ir mūžīga: tā radās līdz ar cilvēka rašanos un pastāvēs, kamēr vien pastāvēs cilvēce. Pirmatnējie cilvēki savus bērnus audzināja darba procesā: tēvi kopā ar dēliem zvejoja, medīja, bet mātes ar meitām rūpējās par ēdienu, mītni, apģērbu.…
