-
Mīla un ciešanas Poruka dzejā
Mīlestība un ciešanas tiek savstarpēji cieši saistītas. Ciešanas ir kā pakāpiens tuvāk mīlestībai. Ciešanas kā vilciens, kas aizvedīs cietēju līdz galapieturai – mīlestībai. Poruks izsaka vēlmi, lai visas sirdis ciestu. Iespējams, ka ar ciest spēju, mākslinieks it kā pārbauda just spēju, kas ir viens no cilvēka gara rādītājiem.
„Kaut sirdis kopā kustu
Aiz sāpēm un ciešanām (..)
Lai justu reiz augstajie gari,
Cik liela ir cilvēka sirds”. („Vēlējumies”, 7.lpp.)
Poruka ciešanu un mīlestības kults dzejā ir daudzslāņains. Ne vienmēr ciešanas nes sev līdz mīlestību. Autors tās atveido arī kā moku augstāko smaili, bez sasaistes ar mīlas jūtām. Tad kā pestītājs nāk nāve. („Dzejols”, 35.lpp.) Ciešanas ir arī protesta forma pastāvošajai realitātei, kura neatbilst dzejnieka ideālam. Tai pat laikā Poruks ciešanas interpretē arī kā labu augsni uz kuras pamata izkopt talantu. („Lai zied rozes, lai zied lilijas”, 57.lpp.)…
Poruka dzeja – klusinātu noskaņu un romantisku jūtu caurstrāvota esence, kurā viegli ietrīsas viegli ievainojama, jutīga dvēsele. Kā spārnu vēdas šķeļ gaisu, tā dzejnieka lieganās vārsmas skar mīlas izslāpušu, pēc laimes un pilnības alkstošu sirdi. Poruka tēlotajai mīlestībai piemīt zināms vispārinājums, jo autors mīlas jūtas tēlo kā traģiskas un nepiepildāmas, uz šīs zemes pastāvēt nevarošas. Tomēr mīlestība savu augstāko punktu spēj sasniegt nāvē. Tikai tad tā kļūst mūžīga, tādējādi ideāla. Mīlestības jēdzienu rakstnieks saista ar ciešanām un nāves nojēgumu.

