Pasaka ir pirmā literatūra, ko dzird bērns. Viņš to saklausa kā senie cilvēki – neanalizējot, nepārdomājot un neiedziļinoties. Vēlāk, kad viņš jau ir iepazinis apkārtējo vidi, pasauli, viņš pasakām meklē apslēpto jēgu, morāli, domā par pasakau tēlu, vietu un simbolu nozīmi. Ar mani, protams, bija un ir tāpat.
Domājot par latviešu tautas pasakām bērnībā, uzreiz nāk prātā princeses, velni, ķēniņi, rūķīši, ģimenes ar vairākām meitām, kur jaunākā ir čaklākā un skaistākā... Agrāk es domāju, ka visi šie tēli tiešām pastāv, ka tie dzīvo tāpat kā es – tikai kaut kur tālu. Es iztēlojos kā viņi izskatās, uzvedās. Un, protams, uzdevu sev jautājumu – ko es darītu, ja kļūtu par kādu no daudzās tautas pasakās minētajām skaistajām meitām? Vai es precētu zalkti vai kādu neglītu krupi? Pasakas man attīstīja fantāziju.…
