Senās Grieķijas kultūra

1.Periodizācija.

Seno laiku vēstures sākumu datē ar pirmo rakstību parādīšanos 4. un 3. g.t. p. m. ē., bet beigas tradicionāli attiecina uz antīkās pasaules bojāeju 476. gadā. Nereti par seno laiku vēsturi dēvē arī laiku, kad veidojās, uzplauka un gāja bojā pirmās civilizācijas jeb pirmās augsti attīstītās sabiedrības. Seno laiku vēsturei ir divi posmi:
Seno Austrumu vēsture;
Antīkā jeb grieķu – romiešu vēsture.
Antīkā kultūra aptver visu, kas saistīts ar grieķu – romiešu kultūru, sākot ar Homēra laiku (no 9. gs. p.m.ē.) līdz Romas impērijas krišanai. Tajā iekļauj arī tās avotus – Krētas un Mikēnu kultūru Vidusjūras baseinā un etrusku kultūru.
Pats termins “antīkā kultūra” radās renesanses laikmetā, kurā bija dziļa un visaptveroša interese par grieķu un romiešu kultūru. Antīkās kultūras nozīme cilvēces tālākajā attīstībā bija patiesi unikāla:
Izveidojās stabili valstiskās patstāvības un likumības pamatprincipi.
Antīkā filozofija, literatūra, māksla ir cilvēka garīgo vērtību un personības garīguma mērs.
Tā devusi ne vienu vien “mācību” mūsdienu sabiedrībai par to, cik bīstama ir pārprasta demokrātija, kas pārspīlējumu brīžos var novest gan pie tirānijas, gan anarhijas, diktatūras un despotijas.
Grieķu civilizācija sāka veidoties 2. g.t. p.m.ē. un kļuva par pirmo Eiropas augstas kultūras sabiedrību. Tās attīstībā tiek izdalīti vairāki periodi:
1.Krētas – Mikēnu periods ( 17.-13.gs.p.m.ē.)
2.Homēra periods ( 11.-9.gs.p.m.ē.)
3.Arhaiskais periods (8.-6.gs.p.m.ē.)
4.Klasiskais periods (5.-4.gs.30. gadi p.m.ē.)
5.Hellēnisms (4.gs.30.gadi – 1.gs.p.m.ē.)

2.Ģeogrāfija. Etniskie procesi un migrācija.

Grieķijas dabai raksturīgi kalni, jūras un salas. Kalnu grēdas un jūras līči nošķīra nelielas teritorijas citu no citas, apgrūtinot savstarpējos sakarus un vienotas valsts izveidi. Kalnainās vides un aramzemes trūkuma dēļ zemkopība nekļuva par galveno nodarbošanās veidu. Īpaša nozīme Grieķijas attīstībā bija jūrai, kura deva iztiku, sekmēja savstarpējos sakarus un veicināja tirdzniecību. Kalni bija bagāti ar derīgajiem izrakteņiem, tādēļ bija labvēlīgi apstākļi arī amatniecības attīstībai. Ērtās ostas ļāva uzturēt ciešus sakarus ar seno austrumu civilizācijām. 3. g.t. nogalē p.m.ē. kontinentālajā Grieķijā no ziemeļiem ienāca indoeiropiešu ciltis, kas sevi dēvēja par ahajiem ( danajiem). Pamatiedzīvotāji, kuru etniskā piederība nav noskaidrota. Tos uzskata par pirmsindoeiropiešu tautu.…