-
Zviedrijas ārpolitika no 17.gadsimta līdz 18.gadsimta pirmajai pusei: ceļš līdz Ziemeļu karam un cīņa par zaudēto
Nr. | Chapter | Page. |
IEVADS | 3 | |
1. | ZVIEDRIJAS ĀRPOLITIKAS VIRZIENI | 4 |
2. | ATTIECĪBAS AR BALTIJAS JŪRAS REĢIONA LIELVARĀM – SĀNCENSĒM | 6 |
2.1. | Ar Dāniju | 6 |
2.2. | Ar Poliju-Lietuvu | 7 |
2.3. | Ar Krieviju | 7 |
3. | LIELAIS ZIEMEĻU KARŠ UN MĒĢINĀJUMI ATGŪT ZAUDĒTO | 9 |
SECINĀJUMI | 11 | |
AVOTU UN LITERATŪRAS SARAKSTS | 12 |
SECINĀJUMI
Referātam izvirzītais mērķis ir sasniegts. Apkopoti un analizēti materiāli trīs valodās – latviešu, krievu un angļu. Diemžēl neizdevās atrast pētījumu, kas būtu koncentrējies tieši uz šajā referātā iztirzāto tēmu, jo lielākoties Zviedrijas lielvalsts vēsture tiek apskatīta kompleksi.
Kopsavilkumā var secināt, ka Zviedrijas lielvalsts ārpolitika un tās īstenošana bija ļoti atkarīga no valsts galvas personīgā faktora. Vēstures literatūrā valdnieku darbība tiek pretrunīgi vērtēta. Vieni no pretrunīgākajiem vērtējumiem tiek veltīti Kārlim XII, kura valdīšanas laikā Zviedrijas lielvalsts beidza pastāvēt.
17. gs. sākumā bija labvēlīga situācija, lai vispār varētu rasties doma par Zviedrijas kā lielvalsts izplešanos Baltijas jūras reģionā. Kā, piemēram, viens no faktoriem – jukas Krievijas iekšpolitiskajā situācijā. Pretējā gadījumā, ja jau uz 17. gs. sākumu pretī Zviedrijas plāniem no Krievijas puses stāvētu tāds enerģisks valdnieks kā Pēteris I, visticamākais, ka doma par Baltijas jūra kā Zviedrijas ezeru paliktu vien utopiskā līmenī. Zviedrijas lielvalsts tapšanā „saslēdzās” vairāki labvēlīgi faktori – labvēlīga iekšpolitiskā situācija, spēcīga, labi apgādāta armija, valdnieku personīgās ambīcijas un sabiedrības atbalsts tam, attiecīgi laba starptautiskā situācija.
Zviedrijas teritoriālie iekarojumi noveda pie situācijas, kad Zviedrija nonāca naidīgu un spēcīgu valstu ielenkumā.. Attiecībā uz Lielo Ziemeļu karu – tas būtu varējis būt ļoti īss karš, ja visi trīs pretinieki darbotos organizēti pret Zviedriju, taču, kā zināms, katra no valstīm domāja par savām interesēm.
Zviedrija pēc kara bija pārāk novājināta, lai aktīvi iesaistītos cīņā par iepriekšējā statusa atjaunošanu. Redzams arī tas, ka trūka piemērotas vadības, kas varētu izstrādāt un rīkoties pēc stratēģiska plāna. Aristokrātija drīzāk ilgojās pēc zaudētā goda un varenības, tādēļ revanšistiski uzplaiksnījumi attiecībā pret Krieviju notika visai nepārdomāti – neapsverot līdz galam savas iespējas. Sasteigtie mēģinājumi revanšēties situāciju vēl vairāk pasliktināja. Tā arī Zviedrija tādu varas zenītu kā 17.gs. vidū vairs nesasniedza.
…
Referāta hronoloģiskie ietvari ir no 16.gs. beigām, kad sāka veidoties Zviedrijas lielvalsts, līdz 18. gs. sākumam, kad līdz ar sakāvi Lielajā Ziemeļu karā Zviedrija zaudēja savu lielvaras statusu. Referāta pirmajā nodaļā sniegts Zviedrijas ārpolitikas vispārējs atspoguļojums. Tā kā Zviedrijas ārpolitikā svarīgāko vietu ieņēma jautājums par hegemoniju Baltijas jūras reģionā, otrajā nodaļā atsevišķi izdalītas attiecības ar trim sāncensēm – Dāniju, Poliju-Lietuvu un Krieviju. Zviedrijas veiktā ārpolitika un iepriekšminēto zviedru ienaidnieku attiecīga darbība noveda pie Lielā Ziemeļu kara, un Zviedrijas mēģinājumiem atgūt zaudēto – par to pārskats trešajā nodaļā. Nobeigumā veikts kopsavilkums un secinājumi.