Viktora Igo grāmatā „Parīzes Dievmātes katedrāle” ir atspoguļoti notikumi, kas ir aktuāli arī mūsdienās, taču daudzi šajā romānā aprakstītiem faktiem šķiet novecojuši, atbilst tikai viduslaikiem un mūsdienās nav īpaši aktuāli. Kā piemēru varu minēt bargos sodīšanas veidus. Nabaga nevainīgā Esmeralda bija vienu vakaru devusies ar savu mūža mīlestību Febu de Šatroprru pie svētās Martas istabiņā pavadīt vakaru. Pēkšņi, kad Esmeralda bija gatava atdoties Febam, kas patiesībā meiteni uzskatīja par palaistuvi, no paslēptuves izlēca garīdznieks Klods Frolo, kas neglābjami bija iemīlējies sešpadsmitgadīgajā čigānietē, un smagi ievainoja kapteini Febu de Šatroperu. Par vainīgu visa tiesa uzskatīja Esmeraldu, Marta nebija nevienu citu redzējusi ienākam. Un netaisnīgie tiesneši spīdzināja Esmeraldu, lai viņa atzītos. Viņu aizveda uz spīdzināšanas istabu, kur bija kā peklē. Esmeraldu spīdzināja ar spāņu zābaku, viņas kāja tika ielikta starp diviem ar dzelzi apkaltiem dēļiem, un tā pazuda drausmīgajā moku rīkā. Pēc ilgas spīdzināšanas meitene atzinās, un viņu aizveda uz pazemes cietumu, lai pēc tam vestu uz karātavām. Mūsdienās karātavas un spāņu zābaks, manuprāt, vairs nav aktuāli, tāpēc šie fragmenti nav aktuāli. Tomēr mūsdienās pastāv tiesiskā netaisnība, lai gan to neviens negrib publiski atzīt.…
