Fragments sākas ar Rīdženta parkā vērojamās ainas atveidi – kāda aukle sēž uz soliņa un ada, viņai blakus aizsnaudies krāc Pīters Volšs. Pēkšņi viņš pamostas, pie sevis izrunādams vārdus: ”dvēseles nāve”. Šī mirkļa izjūtas viegli iztēloties, ja pieredzēts kas līdzīgs - tas ir brīdis, kad īstenība vēl nav pārmākusi sapni; vārdi, kas izskan pār lūpām, saistīti ar vēl miegā skatīto, bet ir dzirdami nomoda pasaulē – sapnis iesniedzas realitātē. Šie vārdi nav nejauši – tie Pīteram saistās ne tikai ar sapni, bet arī ar atmiņā ataustošu dienu un kādu konkrētu istabu. …
