Reiz Imants Ziedonis sacīja: „..skaistums sāp, kad tas mums ir neaizsniedzams..”. Es nespēju atrast dzīvākus vārdus, kas pilnīgāk raksturotu epifānijas. Taču jāpiebilst, ka sāp skaisti. Sāp dziļi. Epifānijā nav vietas seklumam, banalitātei, virspusīgam skatījumam, lētiem un tukšiem vārdiem vai intelekta iztrūkumam, tā ir kā smalka, filigrāna spēle ar spēcīgiem sajūtu akordiem, kā septiņdimensiju mikropasaule, kas pieskaras tik tuvu, tajā pašā laikā paliekot tāla un neaizsniedzama. Tas ir tālums, kas sāp tik smeldzīgi daiļi. Bez tam Ziedonis neklusē, viņš runā un ne vien runā, bet arī pasaka, pasaka to, ko daudzi neredz, nedzird un nejūt, to, ko negrib redzēt, dzirdēt un just, jo tā ir vieglāk. Ir viegli būt kurlam, aklam un mēmam. Ir viegli būt kādam, ko citi vēlas redzēt, ne sev. …
