Viņi bija trīs. Kāzika kungs, Dagmāra un Vītauts. Igaunis, latviete un lietuvietis. Lai gan tie bija katrs citas tautības pārstāvis, saprasties nenācās grūti. Visiem bija nācies perfekti apgūt krievu valodu, dzīvojot padomju varas laikā. Pie tam pārdzīvotā atspoguļojums sejas vaibstos runāja pats par sevi. Viņiem pat nevajadzēja sarunāties, lai saprastu, ka gājuši cauri līdzīgai ellei.
Un tomēr – viņi bija satikušies, lai gūtu apstiprinājumu savām aizdomām, ka sociālisms visās Baltijas valstīs izpaudies vienlīdz nežēlīgi un absurdi.
Kāzika kungs stāstīja, kā viņu notiesājuši ar 10 gadiem cietumā tikai par to, ka viņš, skolas direktors būdams, kādā runā „publiski propagandē skolniekiem zilimelnbaltās krāsas. Jo viņš taču bija minējis zilas debesis un melnu zemi! Un kādā gan citā krāsā kā baltā varēja būt tīra sirds!” Kāzika kungs vienkārši nebija paguvis pielāgoties jaunajiem noteikumiem.…
