Lai gan satura ziņā Dzintara Soduma dzeja ir tik pat nihilistikska un nebaudāma, kā laiks, kurā dzīvoja autors, tā it kā rotaļājas ar lasītāju. Un kurš gan var pretoties atraisītam, vieglprātīgam dzejas aicinājumam tik dvēseli nospiedošos dzīves apstākļos? Dzintars Sodums ar savu īpašo dzejas izteiksmi un saturu tajā pat laikā “rada psiholoģiski precīzu, laikmetisku jaunās paaudzes tipāžu – vīlušos, nogurušu, ilūzijās noliedzošu, visubeidzot pat cinisku laikmeta un tautas patosa vispārinātāju”. (1, 466.lpp) Skaidri saskatāma tipāža parādīšanās dzejā rosina vērtēt Dzintara Soduma dzeju kā īpašu, ar jaunām literārajām vēsmām vērstu latviešu literatūras dzejas jaunu ceļu veidotāju. Un tieši ar “izvairīšanos no tradicionāliem ritmiem, gleznainības, formā un valodā atspoguļotās kara laika bezjēdzības [..]”(1, 468.lpp) Dzintara Soduma dzeja veido šos jaunos avangardista ceļa meklējumus.
Lai vistiešāk raksturotu Dzintara Soduma kā jaunu ceļu meklētāja un avangardista nozīmi latviešu dzejā, viņa literāro darbību vēlos raksturot ar Daces Lūses vārdiem, ka “viņš, (Dzintars Sodums Z.K.) pēc savas iekšējās būtības godīgs būdams, par visu vairāk necieš melus, izlikšanos, spēles, visādus utopiskus paņēmienus. Pēc pārdzīvotā viņš neko vairs nespēj pieņemt par pilnu patiesību, šaubās par visu un arī smej par visu.” (2, 126.lpp)
…
