Pienākumu deleģēšana ir efektīva metode, lai nodrošinātu hierarhisku pienākumu izpildi, tomēr, ne vienmēr ir iespējams atrast atbildīgos par izdarīto. Savukārt, valsts prezidenta pārlieku plašās pilnvaras izraisa šaubas par cilvēciskajām spējām tās praktiski sekmīgi realizēt.
Esejas autore uzskata, ka salīdzinot šīs abas sistēmas, nav iespējas viennozīmīgi novērtēt, kura no tām ir efektīvāka un demokrātiskāka. Citiem vārdiem sakot, katrai no tām ir zināmas priekšrocības un trūkumi. Konkrēti parlamentārās sistēmas priekšrocība ir tautas ievēlēto, reprezentatīvo pārstāvju iespējamās kompetences garantijas sekojošā valsts prezidenta ievēlēšanā un valdības veidošanā. Tomēr, tas nav viennozīmīgs arguments, jo ne vienmēr sabiedrības un politiski reprezentatīvo pārstāvju viedoklis sakrīt. Attiecīgi šajā sistēmā pārsvarā dominē parlamenta- minoritātes, nevis sabiedrības vairākuma vara un griba. Autore uzskata, ka tas ir pretstatā demokrātijas pamatprincipiem. Turpretī, prezidentālas sistēmas trūkums un neatbilstība demokrātiskajiem standartiem ir viena cilvēka pārlieku liela ietekme valstiski svarīgu lēmumu pieņemšanā.
…
