Pēc gūtā baudījuma, pārdomājot visu, ko esam pārvarējuši, kāpjot kalnā, mēs varam lepni doties lejā. Kāpt, nevis slīdēt kā pēc neveiksmes, un, atvelkot elpu, uzņemot spēkus, domāt par jaunu kāpienu. Un, dodoties lejā, skatīties, kā citi cīnās ar savu raksturu un pūlas kustēt. Daži, sasnieguši tikai pirmo pieturas punktu, uzvedas kā varoņi, jo nezina, kas tos sagaida tālāk. Kāds noslīdējušais padodas un iet prom. Kāds vienkārši atkāpjas no mērķa, saprotot, ka tas viņam vairs nav vajadzīgs, ir pamanīts kāds cits mērķis, kurš šķiet svarīgāks. Tikai neatlaidīgie un uzstājīgie pievar stikla kalnu un bauda to pašu, ko visi pārējie uzvarētāji. Ne ar vienu nav jāsacenšas, kalnā kāpšana ir cīņa ar sevi.
Viens cilvēks nevar sasniegt visas virsotnes. …
