Sākot ar 1944. gadu , visās frontēs sākās Vacijas un to sabiedroto atkāpšanās. 27. janvarī tika likvidēta 900 dienu ilga Leņingradas blokade un tā paša gada pavasarī Sarkanā armija nonāca pie PSRS - Rumānijas robežas. Un tā līdz 1944. gada rudenim Padomju karaspēks bija pilnībā sasniedzis PSRS pirmskara robežu, izņemot, protams, Kurzemi, jo tā palika neaizņemta līdz pat kara beigām. Rumānija, Bulgarija, Dienvidslāvija, Polija un Ungārija Padomju Savienībai bija arī politiskas intereses - šajās valstīs Maskava vēlējas nostiprināt savu ietekmi.
1944. gada 6. junijā sabiedroto karaspeks izsedināja desantu Francijas ziemeļrietumu piekrastē, kur sākās karu vēsturē lielākā desanta operacija. Sākās straujš sabiedroto uzbrukums visā Ziemeļfrancijā. Jau 25. augustā tika atbrīvota Parīze un līdz gada beigām sabiedroto karaspēks nonāca pie Vacijas robežām. Šīe notikumi tiek uzskatīti par otrās frontes atklāšanu Eiropā.
Neveiksmīga karadarbība izraisīja krīzi Vācijā, kā arī tās attiecībās ar saviem sabiedrotiem. 1944. gada 20. jūlijā Hitlera apspriežu zālē notika neveiksmīga atentāta mēginājums, kurā gan pats Hitlers necieta, taču atklājās plaša sazvērestība pret Vācijā valdošo režīmu.…
