Centrs. Fūga.
Centrā karš. Karš ārā un iekšā, karš cilvēkā un par cilvēku. Karš, karš, karš, mūžīgs. Miers, jā, papīram miers, kad to paraksta. Cilvēkam miers – nu, kapā varbūt. Izdzīvot jāmāk. Dzīve ir karš. Un visa „Centrifūga” ir karš. Karš ir tās tēma un problēma. Karam nevar paiet garām, karā jānoslīkst. Savā, mazajā, lielajā. Tēma ir cilvēks un izdzīvošana. Karā, ne karalaukā. Var jau būt, ka pašā kara laukā izdzīvot ir vieglāk, nekā viesuļa acī. Apkārt karš, un vidū cilvēks.
Karš ir problēma, protams, un liela. Nāve, bailes un mūžīgas pārmaiņas. Kurš ir draugs, kurš nē? Kurš ir cilvēks, kurš ienaidnieks? Nekad jau neko nevar zināt, brīžiem šķiet, ka tie, no līnijas otras puses ir saprotamāki par tiem, kas visu mūžu dzīvojuši blakus. Ko nodot, un kam palīdzēt? Glābt savu ādu, vai riskēt, riskēt, riskēt, nezinot, ar ko, kāpēc, vienkārši tāpēc, ka cilvēcīgi? Tas ir mūžīgais karš. Ne kara laukā, bet cilvēkā.…
