Vienmēr ir interesanti apmeklēt kādu teātra izrādi, par kuru no dzirdētā jau ir izveidojies kāds priekšstats. Tad daudz kas no uz skatuves notiekošā tiek vērtēts atkarībā no tā, kāds viedoklis par redzamo bija radies vēl pirms pašas redzēšanas.
Par izrādi „Artis klusē, Alise klusē” biju dzirdējusi iepriekšējā semestrī literārā teksta analīzes kursā. Tur šīs lugas teksts tika raksturots kā īss, īpatnējs, interesants un ar ārkārtīgi smagu leksiku. Tad nu izmantoju iespēju to visu aplūkot savām acīm.
Ieņemot ērtāko pieejamo sēžamvietu skatītāju zālē (uz paaugstināta bāra krēsla bez atzveltnes), sāku vērot to, kas tika piedāvāts kā skatuve. Nekāds iespaids neradās. Priekškara nebija, gaismas – ieslēgtas. Es pat neaizdomājos, ka tas, ko es tur skatos, ir skatāmās izrādes scenogrāfija. Nekā diža jau tur nebija – ķieģeļu sienas ar dzelteni krāsotu kluba simboliku, kaut kādas caurules un lakots saplākšņa galds. Un viss. Mazajā programmiņā par scenogrāfiju vispār nekas nebija minēts. Un nevajag arī. Pieminēts tikai tas, ka par režiju un telpu atbild Lauris Gundars.…
