Tā sauktā „manierisma labirintā” pastāv vairāki mijiedarbības varianti. Tie paskaidro lasītāja, autora un daiļdarba attiecības, es atbalstu tieši šo modeli tāpēc, ka centrā nevar likt teksta radītāju un tādējādi ignorēt tā uztvērēju, kā tas ir „grieķu labirintā”. Arī rizomas teorijai, kuras pamatā ir doma, ka šajās attiecībās nekas nav galvenais, nepiekrītu, jo tā padara lasīšanas un rakstīšanas procesu par bezpersonisku, nosaucot visus un arī pašu pasauli kopumā par tekstiem. Es atbalstu tieši „manierisma labirintu”, tāpēc savā esejā apskatīšu, pirmkārt, lasītāja mijiedarbību ar autoru un tekstu, otrkārt, autora attiecības ar lasītāju un tekstu, treškārt, teksta mijiedarbību ar autoru un lasītāju, balstoties uz R. Barta, U. Eko, A. J. Greima un L. Vitgenšteina atziņām. …
