Atmiņas funkciju veido īstenības atspoguļojums, kad cilvēks agrāk uztverto saglabā un pēc tam atveido. Citiem vārdiem sakot, pateicoties atmiņai , cilvēks atspoguļo iepriekš uztvertās parādības. Atmiņas materiālais pamats ir nervu pagaidu sakaru izveide galvas smadzeņu garozā. Šie nervu sakari vienmēr rodas, iedarbojoties kādam (ārējam vai iekšējam) kairinājumam uz cilvēka nervu sistēmu. Pētījumi liecina, ka tās mehānismi ir ļoti sarežģīti. Informācijas fiksāciju un tai sekojošu laika ziņā attālinātu atveidošanu nosaka specifiska nervu šķiedras īpašība – plastiskums, kas saistīts ar ribonukleīnskābi (RNS), īpašu olbaltumvielu savienojumu, ko satur nervu šķiedra. Pieredzes saglabāšanu saista ar nervu šķiedras bioķīmisko struktūru un funkciju. Tajā ir „iekodēta” iepriekšējo paaudžu un katra organisma individuālā pieredze.
Bērnu atmiņu raksturo liels plastiskums, tas ir darbojošos kairinājumu viegla fiksācija. Tiek uzskatīts, ka bērnam atmiņa ir labāka nekā pieaugušam cilvēkam. Taču prakse liecina, ka mazu bērnu atmiņa, kaut arī viņi ātri un viegli iegaumē materiālu, nenoliedzami ir nabadzīgāka nekā pieaugušo cilvēku atmiņa, jo fiksācija notiek haotiski. Bērni viegli patur atmiņā pavisasm nejaušus notikumus, atsevišķus jocīgus izteicienus, pieaugušo cilvēku sarunu fragmentus. …
