Evolūcijas teorija – par tās aizsācēju uzskata angļu biologu Čārlzu Darvinu, kurš 19.gs. vidū radīja teoriju par cilvēka izcelšanos no cilvēkpērtiķa evolūcijas ceļā. Šīs teorijas pamatā ir uzskats, ka mūsdienu cilvēks Homo sapiens attīstījies dabiskās izlases ceļā, noritot dažādiem sarežģītiem procesiem. Tam var izsekot, pētot seno būtņu fosilijas (ļoti senas, pārakmeņojušās augu un dzīvnieku paliekas). Saskaņā ar evolucionāru viedokli pārakmeņojušās atliekas skaidri liecinot, ka notikusi pakāpeniska organiskās dzīvības attīstība (evolūcija) no vienkāršākajiem vienšūņiem līdz pat tagad eksistējošiem augiem, dzīvniekiem un cilvēkiem. Par pašiem izplatītākajiem pierādījumiem kalpo cilvēku, zirgu un tā saucamo starpformu fosilie atradumi.
Cilvēku fosilijas parasti tiek iedalītas trijās grupās:
a)tiešais cilvēka priekštecis – pirmcilvēks (australopiteks, arī ramapiteks) dzīvojis apmēram pirms diviem līdz četriem miljoniem gadu Āfrikā. Šī grupa ietver sevī tā saucamos sindžantropu, Homo habilis – „prasmīgo cilvēku” un „Lusiju,” pērtiķi, kura fragmentus 1974. gadā atrada D.Džohansons. Visraksturīgākās iezīme: smadzeņu apjoms 450 – 600 cm3 (mūsdienu cilvēkam – 900- 2000 cm3), svars – 35 kg, garums – 120cm, garas rokas un īsas kājas, uz priekšu izvirzīti zobi, ne tik masīvi žokļi kā vairumam mūsdienu pērtiķu, samērā nelieli ilkņi (acu zobi).…
