Teātris Latvijā 1920.-1940. gados bija dinamiskas attīstības periods, kas iezīmēja Latvijas kultūras un mākslas ziedu laikmetu pēc valsts neatkarības iegūšanas. Šajā laikā radās jauni teātra virzieni, uzplauka nacionālā identitāte un attīstījās modernās izpausmes formas.
Tika dibināti jauni teātri, piemēram, Latvijas Nacionālais teātris, Valmieras teātris, Rīgas Jaunais teātris un daudzi citi. Šie teātri kļuva par svarīgiem kultūras centriem, kas piedāvāja gan klasiskās, gan modernas izrādes. Tika rakstītas un iestudētas oriģinālas latviešu dramaturģijas lugas, kas atspoguļoja tautas dzīvi, vēsturiskos notikumus un sabiedrības problēmas.
Šajā periodā liela nozīme bija arī teātra estētikai un scenogrāfijai. Tika ieviesti moderni iestudējumu paņēmieni, piemēram, ekspresionisms un simbolisms, un aktieri bieži izmantoja jaunas spēles tehnikas, lai uzrunātu skatītājus.
Kopumā Latvijas teātris 1920.-1940. gados kļuva par svarīgu nacionālās kultūras sastāvdaļu, kas veicināja latviešu identitātes attīstību un palīdzēja nostiprināt Latvijas vietu Eiropas kultūras telpā.
