Cilvēciskajā pasaulē galvenais jautājums ir par brīvo gribu. Kas ir pamatā tam, ka cilvēks spēj būt tikumiska būtne? Vācu filosofs Imanuels Kants vēršas pret centieniem atvasināt cilvēka tikumību no viņa iedabas, no universāliem dabas likumiem. Morāles filosofija nevar būt vienkārši uzvedības, tieksmju analīze. Arī tai ir vajadzīga pirmspieredzes formu analīze. Morāle nevar tikt izretināta no sadzīves, no gadījuma rakstura piemēriem. Ja runā atklāti – kur gan sadzīvē ir tie sevišķi tikumīgie, ideālie piemēri? Visi mēdz grēkot un kļūdīties.1
Pēc Kanta domām, šis jautājums jāaplūko no citas puses. Sadzīvē un tai atbilstošajā pieredzē morāles likumus to vispārīgajā, nepieciešamajā formā nevar atrast. Morāle ir jābūtība, kura runā cilvēkā. Tā nav spontāna tieksme, jūtas. Tā nav arī rīcība, pa kuru cilvēks varētu gaidīt atalgojumu. Tā ir labprātīga pakļaušanās pienākumam.2 Kants „Praktiskā prāta kritikā” min, ka „cilvēka morālais stāvoklis, kādā viņš katrreiz var atrasties ir tikums, t.i., morālais domāšanas veids cīņā, nevis svētums, šķietami iegūstot pilnīgu gribas nodomu tīrību.…
