Ideja par kontraktu vai līgumu (sabiedrībā) spēlēja centrālo lomu politiskajā domāšanā Rietumu pasaulē divu galveno periodu laikā un saistībā ar diviem galvenajiem jautājumiem. Pirmais periods bija agrīnā modernā naturālā likuma domāšanas laikmets, ideja par sabiedrisko līgumu kalpoja kā galvenā intelektuālā ierīce politisko saistību pamatu, iespēju un ierobežojumu mērīšanai: subjektu pienākums pakļauties politiskās sabiedrības, kurai tie pieder likumdošanas orgāniem. Otrajā periodā, Amerikas politiskās filozofijas pēdējās trīs desmitgadēs, tā ir kalpojusi galvenokārt lai analizētu taisnīguma standartus sociālās dalības maksu un ieguvumu izplatībā. Nedrošu tiltu starp šīm abām nodrošināja 18. gadsimta vācu filozofs Immanuēls Kants.
Sabiedriskā līguma ideja ir piemērota sabiedrībai un politikai divos plaši noteiktos veidos: kategoriski (jeb, kā tas tiek dažreiz teikts, vēsturiski) un hipotētiski. Kategoriskajā lietošanā tā ir lietota, lai nodrošinātu vēsturisku izskaidrojumu visai cilvēku sociālo attiecību pastāvēšanas vēsturei. Tās hipotētiskajā formā līguma ideja ir dabiski mazāk veiksmīgi adaptēta, lai nodrošinātu kauzālu vai vēsturisku izskaidrojumu cilvēku sabiedrības un valstu eksistencei. Abās lietošanās līguma ideja ir izrādījusies apbrīnojami plastiska savās sociālajās un politiskajās nozīmēs.
Vairums cilvēku sabiedrību piešķir zināmu nozīmi kopēju vērtību dalīšanai to biedru starpā. bet Eiropā, sākot ar senās Grieķijas laiku. Uzskats, ka cilvēku vienošanās ir svarīgākais sapratnei, izskaidrojumam un taisnīgumam sabiedrībā. …
