Mūsdienu pasaulē notiek nepārtrauktas pārmaiņas, kas sevī ietver interešu stratēģijas virzienu maiņu – pieaug starptautiskais terorisms, karš un vardarbība valstu iekšienē, asimetriskie draudi, masu iznīcināšanas ieroču izplatīšana, sociālās nevienlīdzības palielināšanās, augošā atkarība no enerģijas, tehnoloģijas un informācijas resursiem, notiek dažādu interešu sadursmes, kas noved pie konfliktiem.1
Mūsdienu starptautiskajā sistēmā ir vērojama tendence, ka sistēmas aktieri kļūst arvien vairāk atkarīgi viens no otra gan ekonomiskajā, gan militārajā, gan sociālajā jomā. Pieaug savstarpējā integrācija, kas nozīmē, ka palielinās savstarpējo mijiedarbību skaits, līdz ar to arī potenciālo konfliktu skaits. No tā izriet, ka potenciālo konfliktu klātesamību nosaka pati starptautiskās sistēmas vide un daba, jo nav pār sistēmu stāvoša vienota aktiera, kas spētu panākt, lai starp sistēmas aktieriem noslēgtās vienošanās tiktu pildītas. Balstoties uz to, var apgalvot, ka konflikts ir starptautiskās sistēmas raksturīga un neatņemama daļa, jo sistēma ir konfliktu risināšanas rezultāts.
Starptautiskajā sistēmā 21. gadsimtā arvien vairāk iezīmējas naidīgi noskaņotas grupas, ko raksturo pieaugoša vardarbība un brutalitāte, pašnāvnieku terorisma fenomens, reliģiskais fanātisms.…
