SECINĀJUMI
16. gadsimtā ārzemēs nebija pietiekami daudz ziņu par Latvijas teritoriju (Livoniju) un tās iedzīvotājiem, lai varētu sniegt pilnīgu priekšstatu. Informācijas bija salīdzinoši maz, bet pieejamā visbiežāk bija vienpusēja un subjektīva. Kā uzskatāmus piemērus var minēt 16. gadsimta 2. pusē populāros darbus S. Minstera „Kosmogrāfiju” un B. Rusova „Livonijas hroniku”, kas bija plaši izplatīti un tulkoti vairākās valodās.
Abos darbos tika norādīts, ka Livonija ir zeme ar lielu tirdzniecības potenciālu – vērtīgiem dabas resursiem un izdevīgām ostām, tomēr tās augstmaņi bija slinki un izvirtuši, bet vienkāršie iedzīvotāji – zemnieki bija nožēlojami, neizglītoti un slīga dzimtbūšanā. Livonija esot kristīgās ticības robeža un arī šeit tā atstāta novārtā, Livonijas pamatiedzīvotāji, lai gan oficiāli kristieši, ikdienā piekopj savas pagāniskās tradīcijas un, ja arī iet uz dievkalpojumiem, neko nesaprot, jo dievkalpojumi notiek vācu valodā, kuru tie neprot. Tomēr vēsturnieki norāda, ka abos darbos sniegtās ziņas tiek ievērojami pārspīlētas, ko galvenokārt var skaidrot ar ziņu autoru subjektivitāti. Tomēr svarīgi, ka jau 16. gadsimtā ārzemēs tika izveidots konkrēts priekšstats par šīs zemes iedzīvotājiem, kas lielā mērā saglabājās arī turpmākos gadsimtus.
Jānorāda arī tas, ka abi darbi pēc savas būtības, tapšanas mērķa un arī apjoma ir dažādi un tos ir grūti salīdzināt, tomēr kā avoti par Livoniju un tās iedzīvotājiem tie ir ārkārtīgi vērtīgi tie ir iekļauti jebkurā nozīmīgā darbā par Latvijas vēsturi 16. gadsimtā.
…
