Bija tumšs, mierīgs rudens vakars. Es pastaigājos. Pastaigājos, lai aizmirstu dzīves rūpes, lai nedomātu. Dažreiz tā vajag – būt, eksistēt, bet nedomāt. Tā teikt – atslēgties no dzīves, no realitātes. Gāju pa pelēku, pavisam pelēku ielu. Tobrīd tā izskatījās tik pelēka, cik pelēka bija mana sirds. Patiesībā – ne tikai mana sirds bija pelēka – es visa biju pelēka: manas acis, sirds puksti, domas – viss bija pelēks. Visam, kas notiek vienmēr ir kāds iemesls. Arī man bija iemesls būt pelēkai, arī man bija savs iemesls, kādēļ gribēju būt, eksistēt, bet nedomāt. …
