Deivs Pelzers savā romānā „Zēns, kuru nesauca vārdā” attēlo savu bērnības dzīvi no 4 līdz 12 gadu vecumam. Viņš atstāsta savus pārdzīvojumus, ciešanas, domas un uzskatus. Tas ir autobiogrāfisks romāns.
Deivs jau agrā bērnībā saskārās ar mātes vardarbību, brāļu apsmieklu un tēva neapņēmību. Viņš spēj pārvarēt savu tiekšanos pēc mātes mīlestības un izdzīvot. Raksturā viņš ir gan ļoti spēcīgs, gan arī vājš, jo cīnās ar stipro mīlestību pret māti, kas neizrāda ne mazāko cieņu pret savu dēlu. Romānā ļoti spilgti ir attēlota zēna nezūdošā cerība, bet blakus tam ir arī piesardzība pret paša mātes rīcību. To lieliski parāda citāts no grāmatas par kādu atgadījumu, ko zēns ir piedzīvojis:
"Vienu laiku, kad tēvs bija prom, māte mani badināja desmit dienas pēc kārtas.[..]
Kādu vakaru, kad mātes spēle ar mani tuvojās beigām un es biju pabeidzis savus darbus, viņa nometa man priekšā šķīvi ar ēdienu. Atdzisušās ēdiena paliekas man šķita īsts dzīru galds. Bet piesardzība brīdināja: ir pārāk skaisti, lai būtu patiesi. - Divas minūtes! - māte uzkliedza. - Tu vari ēst divas minūtes. Viss. - Zibens ātrumā es pacēlu dakšiņu, bet, pirms biju ielicis ēdienu mutē, māte pakampa šķīvi un iztukšoja to kanalizācijā. - Par vēlu! - viņa ņirgājās." …
