Lapsis: Ir nu gan aukstumiņš!
Vilks: Jā, ķepas galīgi sastingušas un ūsas apsarmojušas.
Lapsis: Man atkal aste tik stīva, ka grab, kad pret koku atsitas.
Vilks: Būtu vismaz sācis snigt, saka, ka tad laiks atlaižoties.
Lapsis: No kurienes?
Vilks: Kā no kurienes?
Lapsis: Tu teici, ka laiks atlido.
Vilks: Es teicu atlaižas, tas nozīmē, ka paliek siltāks.
Lapsis: Ā, es domāju, lidinās kā tas trakais gulbis, kas te pirmīt plivinājās, varētu domāt, ka ir vasara.
Vilks: Kāda vasara? Skaties, sāk snigt.
(Uzvirpuļo Sniegpārsliņas, dejo, aizsedz skatam pie ugunskura sēdošos, nāk divi Rūķi)
1.Rūķis: Tavu traku puteni, nekā nevar redzēt. Tā mēs to Gulbi neatradīsim.
2.Rūķis: Tu esi drošs, ka tas vispār bija gulbis? Varbūt kāda vārna gatavojas karnevālam.
1.Rūķis: Kā tad, ka gulbis, neesmu jau galīgi akls.
2.Rūķis: Nu reizēm jau tev misējas. Pagājušogad tu glābi trusi, kamēr šis sāka ņaudēt.
1.Rūķis: Nepiemini. Man laikam sniegs bija acis aizķepējis.
2.Rūķis: Tieši kā tagad. Varbūt pajautāsim tai eglei. Izskatās tāda prātīga.
(Sniegpārsliņas pierimst. Rūķi klanās, cepures noņēmuši)
1.Rūķis: Labvakar, egle! Mēs esam glābšanas misija.…
