Viduslaikos cilvēku atzina vispirms kā pārindividuālās kārtības locekli, kurai cilvēks ir padots savā ticībā. Viduslaikos cilvēks kļuva par personu, pirmkārt, pateicoties saistībai ar kolektīvo veselumu, ko uztvēra kā dievišķā plāna ieroci, plāna, kurā cilvēks atklāj savu Bībeles pirmtēlu, otrkārt, pateicoties Kristus unikālajam liktenim zemes virsū, kas ļāva katram ticīgajam sajust sevi kā indivīdu – ne kā pašu par sevi, bet kā to, kas spējis kļīt par personību visas cilvēces glābšanas vārdā. Personiskās esības spilgtuma maksimumu pauda Dieva izredzētība, svētumu – spēja atsacīties no sevis maksimāli iespējamā pakāpē.
Turpretim renesansei atklāja indivīdu tā vienreizīgumā. Šai laikmetā saprast cilvēku kā suverēnu būtni nozīmēja viņu dievišķot: pirms personība notieca savas robežas, tā sevi pasludināja par bezgalīgu un vismaz potenciāli sevi par tādu arī izjuta.
…
