Es pilnībā piekrītu Džona Boulbija teiktajam, ka lielākajai daļai cilvēku pienāk tāds dzīves posms, kad viņi sāk ilgoties pēc bērniem un jūtas gatavi uzņemties atbildību, kā arī sniegt savu mīlestību jaunai dzīvībai, tomēr tas nebūt nenotiek ar pilnīgi visiem cilvēkiem.
Autors norāda: „Būt veiksmīgiem vecākiem nozīmē veikt lielu un smagu darbu. Zīdaiņa vai mazuļa pieskatīšana ir darbs divdesmit četru stundu garumā septiņas dienas nedēļā, turklāt bieži vien tas ir saistīts ar lieliem uztraukumiem. Arī tad, kad rūpju nasta, bērnam pieaugot, kļūst vieglāka, vecāku un bērnu attiecību pilnveidošana prasa daudz laika un rūpju. Mūsdienās daudziem cilvēkiem šī patiesība nav pa prātam. Veltīt laiku un uzmanību bērniem nozīmē ziedot citas intereses un citus pasākumus. Tomēr es ticu, ka manis teiktais ir neapšaubāma patiesība. Pētījums pēc pētījuma, arī tie pētījumi, ko Čikāgā aizsāka Grinkers (Grinker, 1962) un turpināja Ofers (Offer, 1969), pierāda, ka veseli, laimīgi un par sevi pārliecināti jaunieši un jauni cilvēki izaug stabilās ģimenēs, kurās abi vecāki bērniem veltījuši lielu daļu sava laika un uzmanības.” („Drošais pamats”, 7., 8. lpp.).…
