-
Ainavisti Jānis Jaunsudrabiņš, Pēteris Kundziņš, Konrāds Ubāns
Pirmie pēckara gadi K. Ubāna dzīvē nāk ar jauniem uzdevumiem. K. Ubāns ir to latviešu mākslinieku vidū, kuri 1919. gadā aktīvi iekļaujas Latvijas mākslas dzīvē. Kara gados pieredzētasi nav aizmirsts. Bērza dēlītī tiek grebta kompozīcija „Bēgļi” (ap 1919). Tajā pašā gadā K. Ubāns redzams jaundibinātajā „Ekspresionistu grupā”, kas iezīmēja viņa pievēršanos Rietumeiropas modernistiskajai mākslai. Bet drīz vien grupas dalībnieki secina, ka „.. muļķīgi sevi saukt par ekspresionistiem, ja esam citādi un katrs savādāks”.
Tomēr tieši portretam K. Ubāna mākslā ir lielākā nozīme divdesmitajos gados. Tā top V. Damberga (1921), A. Kurcija (1922) u.c. portreti. K. Ubānu ļoti saista arī ainavas, kas kā sirdslieta ir jau māksliniekam kopš bērnības. Palaikam top arī kāda kluša daba – vai nu lietišķi relālistiska, kā „Klusā daba ar māla traukiem” (1925).
Konrāds Ubāns teicis: „Nevar virzienu mākslā izdomāt, tam jāizaug no laikmeta, no cilvēkiem. Un visu jātaisa ar lielu pārliecību un sirsnību. Tur, kur redzat dvēseli, tās ciešanas un mokas, tad arī skatītājs to izjutīs.”, un: „Daba ir visiem vienāda. Bet katris var tajā saredzēt ļoti daudz vai – ļoti maz. Vienmēr jādomā arī,kā lai to parāda. „Es tā jūtu”- nav kritērijs”.
…
Jānis Jaunsudrabiņš gleznojis pārsvarā akadēmiski reālistiskas studijveida ainavas klusinātā krāsu gammā, kā arī darinājis ziedu gleznojumus, reizēm – portretus. Mākslinieks uzskatāms par vienu no latviešu bērnu grāmatu ilustrāciju principu pamatlicējiem. Kā arī bijis viens no mākslas teorijas un kritikas aizsācējiem latviešu kultūrā. Pie pirmās latviešu scenogrāfu paaudzes pieder Pēteris Kundziņš (1886-1958). Mākslinieks dzimis bijušajā Mazsalacas pagastā Saprašu mājās. No 1906. līdz 1912. viņš mācījās Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā. Kad P. Jurjāns 1912. gada beigās nodibināja Rīgā latviešu operu, P. Kundziņš kļuva par tās pirmo skatuves iekārtotāju. Konrāds Ubāns, uz akmeņiem uzaudzis pilsētas puika, ar tiepīgu neatlaidību tiecies būt dzīvajā dabā. Viņš ļoti mīlēja zem kājām zāli, ieelpot ūdens un akmens smaržu. K. Ubāna dzīves galvenais moto bija: „Sajust. Ieelpot. Apbrīnot. Uzgleznot.” Gleznošanu K. Ubāns uzskata kā vienīgo iespēju elpot, dzīvot, izteikt un apliecināt sevi.
