Objektu, kuru reprezentē zīme, semiotikā sauc par denotātu. Zīme ir attiecīgā objekta jeb denotāta nosaukums.
Informāciju, ko paziņo zīme, sauc par denotāta jēdzienu (saturu, jēgu).
Semiotikā valda uzskats, ka zīme var reprezentēt ne tikai konkrētu objektu, bet arī vispārpieņemtu priekšstatu par objektu vai objektu grupu.
Semiotikā tāpat valda uzskats, ka objekts var dabā vispār neeksistēt un zīme var reprezentēt abstraktas izpausmes.
Funkcionēšanas procesā zīme var iegūt papildjēgu, ko dēvē par zīmes konotāciju.
Tā, piemēram, mūsdienu pasaulē vārds „zaļais” nozīmē ne tikai zaļo krāsu, bet arī saistību ar dabas aizsardzību. Vārds „zilais” turpretī asociējas ar homoseksuālismu.
Zīmei var būt arī ekspresīva jēga, izsakot emocionālo pārdzīvojumu, noskaņojumu, jūtas.
Zīmju konotācijas parasti ir cieši vienotas ar kultūras atsevišķiem segmentiem – subkultūrām. Piemēram, zīmju specifisks lietojums bieži raksturīgs t.s. jaunatnes kultūrā, cietumos, noteiktā profesionālajā vidē, radot žargonus un slengus.
Zīme objektu vienmēr atspoguļo metaforiski, to tipoloģiski unificējot, fenomenālu objektu pievienojot kopējai grupai, objektu vienkāršojot un izkropļojot.
Zīme nav tas pats, kas attiecīgais objekts. Tāpēc zīmju metaforiskā iedaba ir sekmējusi dažādu filozofisko attieksmi.…
