Skaidri traģēdijā noprotams arī tas, ka cilvēki ir kā sīks smilšu grauds dievu domu un lēmumu plūdumā. Cilvēku individualitāte ir pakļauta augstāka mehānisma darbībai. Iekšējās pretrunas plosa cilvēka dvēseli, taču nespēj mainīt tā likteni. Bieži vien cilvēks būdams garīgi vai fiziski spēcīgs, reāli ir bezspēcīgs.
Traģēdijas valoda šķiet brīva, vijīga un tēlaina. Tā netiek stingri pakļauta stāstījuma virzībai, kā arī ierobežota stingros vārsmu rāmjos. Teikumi vijas caur vairākām rindām. Tas rada plūstošu, kustīgu iespaidu, līdz ar to, valoda un stāstījums nav statisks. Tas arī ataino aktīvo darbību sižeta ietvaros.
Seneka ar teksta palīdzību rada atbilstošu notikumu noskaņu, tā lasītājam ļaujot noprast situācijas nopietnību. Bieži vien autors tekstā ievij baisus, postu vēstošus elementus. Tas, domājams, darīts, lai panāktu nepieciešamo noskaņu. Piemēram, vārdi „Ar asiņainām rokām pinu vainagu,/ Ko apvij čūskas deviņas” viennozīmīgi rada šausminošu, tumšu noskaņu, kas apvij sievietes domas un darbus, prātu un sirdi.
Zīmīgs traģēdijas tēls ir aukle. Tā atainota kā prātīga un zinoša cilvēka prototips. Aukle tiecas brīdināt, pamācīt, konstatēt un vērtēt notikumus. …
