Kas ir interesanti, ne vienīgi Hitleram kaitināja inteliģence, vēl rupjāk par inteliģenci izteicas Ļenins, kura frāzi šeit nevēlos citēt, bet kura pati par sevi norāda uz runātāja nepietiekamo inteliģenci, bet es šaubos, ka viņš teiktu to pašu par intelektuāliem, kuri atšķirība no inteliģentiem ir vienmēr svarīgi jebkuram līderim, diktatoram vai citam cilvēkam, kas tiecas pie varas, jo 20. gadsimts pierādīja, ka intelekts ir tas spēks, kas ļauj sasniegt daudzus mērķus un pārspēlēt konkurentus, un tieši 20. gadsimts rādīja jēdzienu intelektuālais kapitāls, kas šobrīd ir viens no visefektīvākajiem ieguldījumu veidiem.
Secinājumā var pateikt, ka, manuprāt, vārdiem intelekts un inteliģence ir ne tikai dažādi nokrāsojumi, bet arī pavisam dažādas nozīmes. Inteliģence ir tas, kas galvenokārt attiecās uz jutām, emocijām, uztveršanu, garīgo un nemateriālo daļu. Intelekts, ir kaut-kas vairāk „taustāms”, balstīts uz faktiem, mērāms. Šos divus jēdzienus nevar jaukt, bet manuprāt, intelekts ir inteliģenta cilvēka neatliekama sastāvdaļa. Zināšanas, gudrība un intelekts ir pamats vai bāze, no kuras tālāk var attīstīties inteliģenta personība, un ja intelekts ir instruments, tad inteliģence ir mākslas darbs, kuru var izveidot ar šī instrumenta palīdzību.
…
