Klāvs Elsbergs (1959-1987) latviešu literatūras vēsturē minams kā viens no 80. gadu jaunajiem dzejniekiem, kuri pretēji saviem priekšgājējiem, kas allaž atradās aktīvā cīņas pozīcijā par Latvijas nācijas tupināšanu, dzīvotspēju nākotnē, par tās tiesībām uz „brīvas valsts, tautas” statusu, par latviešu garīgās bagātības saglabāšanu, nezaudēšanu, ir pasīvi, intraverti (vērojama tendence vairāk centrēties sevī un problēmās ap sevi). 80. gadu paaudze zaudējusi ticību cīņas jēgai, kur nu vēl tās pozitīvam iznākumam. Kāpēc? Amanda Aizpuriete, Pēters Brūvers, Klāvs Elsbergs, Guntars Godiņš, Māris Melgalvs, Anna Rancāne, Egīls Zirnis un vēl daudzi citi ─ viņi visi ir dzimuši 50. gadu nogalē, auguši 60. un 70. gados ─ Brežņeva laikos, kad sabiedrība valdīja divkosība, dubultā morāle, kas, kā norāda Dz. Vārdaune: „bija cieši saistīta ar vērtību un vārdu devalvāciju ─ vārdi atpalika no darbiem, vārdu tukšums devalvēja vērtības.”i Tātad tas bija laiks, kad tika audzēta jaunā komunistiskās idejas sētā raža; laiks, kad solīja jauku, gaišu, drošu nākotni drošā komunistiskā valstī. Taču patiesība bija tāda, ka tie bija tikai un vienīgi tukši solījumi. Visapkārt meli, liekulība, atklāts karjerisms... Tādām vērtībām kā garīgums, harmoniskas cilvēku savstarpējās attiecības zudusi jēga (un nav jau brīnums!). Un tie (it īpaši 80. gadu dzejnieku paaudze), kas sevī sajuta skaudru smeldzi par apkārt notiekošo, noslēdzās sevī, ieņemot pasīvas aizsargpozīcijas.…
